|
Eiropas Parlaments un ES Padome kārtējo reizi nav spējuši vienoties par darba laika direktīvas grozījumiem, kuri Eiropas Savienībā ierobežotu darba nedēļas ilgumu līdz 48 stundām, vēstī Saeimas ES informācijas centrs.
Galvenie šķēršļi kompromisa panākšanai ir vairāku dalībvalstu apņemšanās izmantot atteikuma (opt-out) tiesības, kā arī Eiropas Parlamenta un dalībvalstu atšķirīgs viedoklis par darba laika jēdziena definēšanu.
Ar savstarpējiem pārmetumiem par sarunu izjaukšanu 2.aprīlī noslēdzās Eiropas Parlamenta un ES Padomes Samierināšanas komitejas tikšanās. Divpusējās sarunas notika jau otro reizi, tomēr vienošanās tā arī netika panākta.
Darba laika direktīvas 2003/88/EK grozījumi paredz vienotu darba laika ierobežojumu ieviešanu Eiropas Savienībā. Tie nosaka, ka darba stundu skaits nedēļā nevarēs pārsniegt 48 stundas.
Arī šobrīd spēkā esošajā regulējumā ir iekļauts šāds ierobežojums, taču dalībvalstīm ir paredzētas elastīgas iespējas to piemērošanā. Atšķirīga direktīvas interpretācija dalībvalstīs kļuva par iemeslu vairākiem tiesu procesiem, tādēļ 2004.gadā Eiropas Komisija ierosināja direktīvu grozīt.
Par grozījumu saturu ES Padome vienojās 2008.gada jūnijā. Lai to akceptētu, ir nepieciešama arī Eiropas Parlamenta piekrišana.
Pagājušā gada decembrī Eiropas Parlamenta deputāti nobalsoja pret atteikuma tiesību piešķiršanu dalībvalstīm, par ko uzstājas Lielbritānija, kura vēlas saglabāt tiesības ļaut strādāt līdz 60-65 stundām nedēļā.
Lai atrisinātu Eiropas Parlamenta un ES Padomes domstarpības, tika izveidota Samierināšanas komiteja. Tajā piedalās 27 diplomāti no katras ES dalībvalsts un 27 Eiropas Parlamenta deputāti.
Neskaitot Lielbritāniju, vēl 14 ES dalībvalstis uzstājas pret stingru darba laika ierobežojumu ieviešanas. To skaitā ir arī Latvija. Kā informēja Labklājības ministrija, Latvija atbalsta ES Padomes nostāju šajā jautājumā.
Vienošanās divu institūciju starpā nav panākta arī jautājumā par darba laika jēdziena definēšanu. Direktīvas projektā ir iekļautas divas jaunas definīcijas „dežūras laiks” (kas ir laiks, kurā darba ņēmējs atrodas darba vietā, lai pēc darba devēja prasības uzsāktu sava darba pildīšanu) un „dežūras laika neaktīvā daļa” (laiks, kad darba ņēmējs var arī atrasties ārpus darba vietas).
Eiropas Parlaments uzskata, ka jebkurš no šiem darba laika veidiem ir jāieskaita kā darba laiks. Savukārt dalībvalstis uzskata, ka dežūras laika neaktīvā daļa var arī netikt uzskaitīta kā darba laiks.
Arī šajā jautājumā savu pozīciju aktīvi aizstāv Lielbritānija, norādot, ka pašreizējā situācijā ir daudz nozīmīgāk dot cilvēkiem iespēju nopelnīt, tāpēc ikvienam ir jānodrošina iespēja pagarināt savu darba laiku.
Līdz 28.aprīlim abām pusēm ir jāpanāk kompromiss, citādi diskusija par direktīvas projektu tiks izbeigta, un Eiropas Komisijai būs jāizstrādā jauns dokuments. Galīgais balsojums par direktīvu notiks Eiropas Parlamenta plenārsēdē 4.maijā. 
Pievieno savu komentāru
Lai pievienotu komentārus, Jums ir jāpieslēdzas ar savu e-pastu un paroli!
|
